Ierobežojošie faktori
Esmu treneris, un mans uzdevums ir kopā ar klientu pārvarēt ierobežojumus — visu to, kas neļauj izjust “savu būtību”. Dažkārt cilvēks negūst tūlītējus rezultātus, ja pastāv fiziski ierobežojumi, piemēram, elpošanas apstāšanās miegā (miega apnoja), astma, endokrīno dziedzeru problēmas, — apstākļi un norises, kas neļauj CNS darboties, pilnīgi izmantojot savu sarežģīto uzbūvi.
Domāšanas ierobežojumi
Pirmā koncepcija. Jums „ejot” dziļāk sevī vai pilnīgāk izjūtot savu būtību, prāts (lasīt – iedomas), baidoties no apdraudējuma, ka to galu galā var atstumt malā, cīnīsies pretī vai centīsies izlauzties ar spēcīgām domām, paužot – „tas ir nepieņemami, kaut kas ir jādara”. Tas mēģina jūs pārliecināt, ka jums turp nav jādodas, ka jums ir vajadzīga prāta palīdzība, lai kontrolētu vidi. Šāda rīcība jums nekā laba nesola.
Otra koncepcija attiecas uz „attīrīšanos”. Atslābinoties mēs bieži atrodamies savā ķermenī daudz pilnīgāk. Arvien vairāk laika enerģētiski pavadot savā ķermenī, vecās, mūsos apglabātās emocijas tiks atbrīvotas. Tas nav neparasti, un, kad tas ar klientiem notiek, es bieži to uzlūkoju kā labu ziņu (lai gan nebūt neesmu sajūsmā, kad tas notiek ar mani pašu, — varat iedomāties), jo tas attīra veco, sāpju pārņemto ķermeni, — kā teiktu Erkharts Tolle. Kad tas notiek, atliek vienīgi sēdēt un ļauties procesam, pieņemot visas sajūtas, kas paceļas uz augšu, — tā mēs tās atbrīvojam. Bet — atkal — prāts kā parasti cenšas pārņemt šo procesu (kā filmās “Pērtiķu planēta” vai “Es, robots” — prāts pārņem visu). Laba grāmata šī jautājuma pilnīgākai izzināšanai varētu būt Maikla Brauna „Klātbūtnes process”. Arī Īzaks Šapiro ir labs skolotājs un var palīdzēt saistībā ar šo procesu. Vispilnīgākās garīgās norises ir saistītas ar šo problēmu — cilvēkam ir jāuztver pasaule ar sajūtām, bet sabiedrība to neatbalsta, pretī liekot prātu.
Es šos ierobežojumus uzskatu par lieliskām iespējām, kas paver ceļu milzu pārmaiņām. Ierobežojumus var saukt par “sienām”, ko saista ar garīgumu. Kad jūs „ieejat” sevī dziļāk (sāksim ar ideju, ka mums ir savs “es”), mēs sastopamies ar sienām, kuras paši „uzbūvējām” (kas saglabās sava “es” ideju) un kuras ir “jānojauc”, lai iegūtu skaidru redzējumu (vai piedzīvotu savu būtību). Uz šīs sienas ir uzraksts, kas pauž aptuveni šādu domu: „kaut kas ir jādara”. Sienas mēs varam sagraut, pieņemot savas sajūtas. Man gribas teikt, ka cilvēki, kas ar to saskaras seansu laikā, šobrīd stāv pretī sienai, ar kuru tūlīt kaut kas notiks. Tas ir viens no dzīves skaistākiem momentiem – nojaukt savu iedomu pasaules mūri. Dažreiz klienti saka: “Tas ir kā piedzimt no jauna. Tu redzi savādāk, tu domā savādāk, tu jūties savādāk – daudz brīvāk un nesaistīti. Tā ir fantastiska sajūta, kas tevi nepamet un ir pastāvīga.”
Jums ir vairākas izvēles iespējas. Jūs varat turpināt cīnīties pret piedāvāto iespēju, kas nozīmē padoties “prātam” un būvēt vēl augstāku sienu (jo prāts jau saņēma ziņu, ka nekā cita, ko darīt, tam nav atlicis), vai varat pieņemt iespēju. Un viena no “pamošanās” atslēgām ir ignorēt, ko citi dara vai nedara, ļauties iespējai, ļauties seansam, neko nedomājot. Un brīnums notiks. Tos es redzu ik dienu. Bet nav arī jāskrien, var gaidīt 10, 20 vai pat 40 gadus, jo smadzenes pašas tiecas pēc šī miera, iekšējās stabilitātes, noturības “pret” stresu, efektīvākas darbības.
„Pieņemt nepieņemamo — tas ir lielākais labvēlības avots pasaulē” (Erkharts Tolle).
Šī ieraksta vai tā daļu pārpublicēšana atļauta, ja tiek pievienota atsauce uz http://www.RigaBrain.com
______
Ja Tev bija saistošs šis raksts, tad Tevi varētu interesēt arī šie raksti:
Ieteikums: pirms seansa necerēt neko
Dzīve ir viena, iespēju – daudz, bet laiks iet…
Kas mūs vada? Un kā vadīt sevi pašam?
Atmet vecos domāšanas paradumus!
Kā NS ierobežo mūsu potenciālu?
______
RigaBrain jautājumi un atbildes
_____
