Jau gadiem psihiatri zina, ka vardarbība bērnībā, rada paaugstinātu risku, ka bērnam vēlākā dzīvē būs garīga rakstura problēmas, trauksme, depresija, atkarības problēmas un tieksme uz pašnāvību.
Saistība nepārstiedz, bet zinātnieki uzdod jautājumu: vai vardarbība izraisa bioloģiskas izmaiņas, kas rada paaugstinātu risku vēlāk iegūt garīga rakstura saslimšanas?
Viena no atšķirībām, ko zinātnieki ir atraduši, ir saistīta ar kortizonu. Kad cilvēks ir lielā stresā, tad paaugstinoties kortizona līmenim, ķermenis kļūst “saspringts” vai gatavs tūlītēji rīkoties. Lai atbrīvotos vai mazinātu šo ķermeņa iekšējo trauksmi, smadzeņu neironiem veidojas receptori, kas palīdz samazināt kortizona līmeni, mazinot trauksmes izraisīto stresa aktivitāti, kas ilgstošā laika periodā var nodarīt kaitējumu smadzeņu struktūrām un tās funkcionēšanai.
Zinātnieki ir atklājuši, ka gēns, kas atbild par šiem receptoriem, ir aptuveni par 40% mazāk aktīvs tiem cilvēkiem, kuri ir pārdzīvojuši bērnībā vardarbību, nekā tiem cilvēkiem, kuriem nav vardarbības pieredzes bērnībā.
Ar šādiem gadījumiem esmu saskāries arī savā praksē RigaBrain, kad cilvēki, kuri pārdzīvojuši bērnībā vardarbību, pēc seansiem, ziņo par pozitīvām izmaiņām savā dzīvē, emocijās, noturībā pret stresu un komunikācijā ar apkārtējiem cilvēkiem. Tas ir aizkustinoši, kad 50 gadīga sieviete pasakās par atdoto dzīvi.
Atceros pirmos gadījumus, kad tam nepievērsu tik būtisku uzmanību, bet tad, ievēroju, cik ļoti cilvēkam var mainīties dzīve un cik daudz viņš ir zaudējis savos 50 gados. To nesaprast nevienam speciālistam, kurš pats nav pārcietis un ticis laukā no tās bedres. Varētu teikt, ka cilvēks piedzimst no jauna un sāk saprast par ko, šo pasauli var mīlēt! Wow, skudriņas pārskrien, atceroties, vien šos gadījumus. Viss ir iespējams!

tas prieks ir tikai uz brīdi, pēc tam tas viss aiziet atpakaļ vecajās sliedēs.. so..
Kurš prieks?